Gaujienas muižas īpašnieku baronu fon Vulfu dzimta 100gadu laikā izveidoja varenu ēku kompleksu ar ainavu parku 12 hektāru platībā. 1838.gadā uzcelta trīsstāvu dzīvojamā un saimniecības ēka no dolomīta akmeņiem vēlīnā klasicisma stilā. Ēkas priekšā portiks ar četrām doriskām kolonām, frontona trīsstūra centrā iemūrēts granīta akmens ar gada skaitli 1838. Fasādes ar simetrisku dalījumu, „aklajiem” logiem un polihromu iluzoro krāsojumu. Ēkas dienvidu galā apakšējā stāvā atradušies zirgu staļļi, bet virs tiem otrajā stāvā barības novietne. Austrumu pusē izbūvēta uzbrauktuve, pa kuru varēja iebraukt caur platām durvīm barības novietnē otrajā stāvā. Ēkas ziemeļu galā ir izbūvētas istabas, kur dzīvoja muižas kalpi. 1886.gada maijā Voldemārs fon Vulfs dibināja Gaujienas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību un tās vajadzībām piemēroja 1838.g. celtās saimniecības un dzīvojamās ēkas dienvidu galu. Zirgu staļļu vietā novietoti ugunsdzēsēju piederumi: kāpnes, sūkņi ar šļūtenēm, ķiveres u.c. piederumi. Barības novietne izremontēta un tur izveidota ugunsdzēsēju zāle. Ēkas galā uz jumta kores uzcelts tornītis ar zvanu, kuru skandinot, ugunsgrēka gadījumā izsaukti ugunsdzēsēji. Ugunsdzēsēju māja tautā saukta par „špricmāju”. Voldemārs fon Vulfs pats bijis ugunsdzēsēju biedrības goda priekšsēdētājs un bieži mēdzis valkāt ugunsdzēsēju formas tērpu ar ķiveri.
Ap 1830.gadu uzcēla muižkunga dzīvojamo māju no dolomīta akmeņiem. Fasādes veidojums klasicisma stilā. Ēkai ir divi stāvi un apakšā izbūvēts divstāvu pagrabs ar masīvām velvēm. Latvijas laikā ēkā bija doktorāts un dzīvokļi, bet tagad vidusskolas internāts. Ap 1835.gadu pabeidza celt dārznieka māju ar noliktavu. Ēkai ir divi stāvi, arī tā mūrēta no dolomīta akmeņiem, klasicisma stilā. Bez dārznieka te dažās istabās dzīvojušas arī pils kalpones. Zem ēkas visā garumā ir pagrabs ar mūrētām velvēm. Ēka pilnībā ir saglabājusies un tagad te iekārtoti dzīvokļi. Tajā pašā laikā aiz dārznieka mājas iekārtots augļu dārzs trīs hektāru platībā. Apkārt dārzam uzmūrēts 2 m augsts žogs no dolomīta akmeņiem. Žogā bija četri vārti. Tos varēja atslēgt tikai barons un dārznieks. Barona A.H.fon Vulfa laikā bez jau minētajām ēkām Gaujas krastā uzcelta arī kalpu, meldera un muižas kalēja dzīvokļu māja, muižas smēde ar dzelzs lietuvi, ūdensdzirnavas, kalpu lopu stallis un pirts iepretim smēdei. Pilskalnā kaļķakmenī izbūvēts velvēts pagrabs. 
Turpinot muižas ēku celtniecību, Juliuss fon Vulfs pēc 1850.gada uzcēla staļļmeistera – kučiera māju ar zirgu staļļu kompleksu– četras ēkas ap iekšpagalmu. Fasādes veidotas neogotikas formās ar pīlāriem, dzeguļiem un pusaploces logailu pārsedzēm. Staļmeistera – kučiera ēkai vidū bija iebūvēts pulkstenis, lai muižas ļaudis varētu uzzināt laiku. Abās pusēs šai ēkai bija divi ieejas vārti, pa kuriem varēja izvest vai ievest zirgus. Pa vieniem vārtiem vienmēr izveda „darba”, bet pa otriem „kungu” zirgus. Virs abiem vārtiem bija novietotas zirgu galvu figūras. Ar darba zirgiem tolaik muižā strādāja apmēram desmit cilvēku. Katram no viņiem bija vismaz divi darba zirgi. Tā sauktie „kungu” zirgi bija paredzēti paša muižas īpašnieka, tās pārvaldnieka vai preileņu vajadzībām. Un arī tie nebija visiem kopēji, bet katram bija savs jājamzirgs un zirgi karietei vai droškai. Lai kaut mazliet varētu gūt priekšstatu par zirgu kopējo skaitu, tad atliek piebilst, ka tikai Juliuss fon Vulfs vienmēr brauca četru zirgu aizjūgā, kā arī bija maiņas zirgi…
19.gs. 2.pusē vecās koka rijas vietā uzcēla jaunu no dolomīta. Tajā pašā laikā aiz lielceļa uzcēla no dolomīta akmeņiem mūrētu govju kūti un lopbarības šķūni – noliktavu. Pie muižas ēkām piederēja arī Baznīcas krogs – netālu no kučiera – staļļmeistera mājas. Tauta to sauca par Kalna krogu. Pie kroga bija divas stadulas, leduspagrabs, lopu kūts, zirgu stallis un vāgūzis.
Ap 1888.gadu pie alusbrūža izveidoja ūdenskrātuvi, ierobežojot to ar uzdambējumu, apm 3 m augstu krastu rietumu pusē. Ūdenskrātuvi „baroja” daudzi avoti. Ūdeni no krātuves bija domāts izmantot ugunsgrēku dzēšanai. Pie bijušās aldara mājas – tagad „Anniņām” ir interesants avots, kuru ap 1850.gadu (vai ap 19.gs. beigām) iebūvēja īpašā no dolomīta mūrētā telpā. Avota izteku izveidoja ar lauvas galvas figūru, caur kuras atvērto muti tecēja avota ūdens. Tāpēc šo avotu dēvē par „Lauvasmuti”.
Gaujienas muižas pilī 1889.gadā ievilka telefonu. 1891.gadā uzcēla no dolomīta akmeņiem mūrētu ēku, kuru izmantoja pasta vajadzībām un vēlāk te tika ierīkota telefona centrāle. Ap šo laiku uzcelta arī mežniecības – mežziņa māja.
1911.gadā parkā aiz dīķa veica dziļurbumu un iekārtoja artēzisko aku, virs kuras uzcēla nelielu namiņu– „pumpja māju”. Tajā uzstādīja jaudīgu sūkni un elektrisko ģeneratoru, kurus darbināja motors. Elektrību un arī ūdeni piegādāja pilij un dažām muižas ēkām.”