Gaujienas muižas ansamblis

 

foto Ainars Gaidis

Gaujienas muiža 18.gs. 20.gados tika izrentēta Johanam fon Vulfam, bet 1745.gadā cariene Elizabete Gaujienu piešķīra privātīpašumā Holšteinas galma maršalam Bernhardam Reinholdam fon Delvigam un viņa sievai, dzimušai grāfienei Hornai. 1780.gadā muižu mantoja viņu dēli, bet 1784.gadā tā kļuva par Heinriha Berensa fon Rautenfelda īpašumu. 1818.gadā viņa mantinieki muižu ieķīlāja, bet vēlāk to pārdeva Ādolfam fon Vulfam – vienam no bagātākajiem Vidzemes muižniekiem. Iegūstot Gaujienu savā īpašumā, barons Ādolfs fon Vulfs nebija apmierināts ar muižas apbūves novecojušām koka saimniecības ēkām un veco koka kungu māju. Par derīgām atzina tikai divas mūra ēkas – klēti un spirta brūzi. Barons ar ģimeni turpināja dzīvot pārmaiņus Gaujienas vecajā koka kungu mājā un Aumeisteros 18.gs. celtajā mūra pilī jeb kungu mājā. Ā.Vulfs atzina, ka esošais stāvoklis Gaujienas muižas apbūvē tālāk nevar saglabāties un tāpēc sāka pārveidot centru, atbilstoši savām iecerēm. Kā zināms, muižu īpašnieku dzīvojamo ēku uzplaukums sākās ap 1750.gadu ar baroku, bet augstāko pakāpi tas sasniedza ap 1800.gadu klasicismā. 1850. gadā tika uzcelta jaunā pils ar 52 telpām klasicisma stilā- ar kolonnām, ar zelmeņiem un pilastriem greznotas sienas, ar griestu gleznojumiem un parketa grīdām. Pils parādes durvju kāpnes apsargā divas gulošas lauvas.
Pils celtniecību pabeidza barons Jūliuss fon Vulfs, kurš bijis apveltīts ar lielu humoru. Atzeli jeb Gaujienu viņš uzskatīja par Eiropas centru, tādēļ apkārtnes mežsargu mājas tika nosauktas Eiropas lielāko pilsētu vārdos- Berlīne, Londona, Visbādene, Parīze u.c.
Jūliuss fon Vulfs bija stalts, elegants, gudrs, tai paša laikā kaislīgs kāršu spēlmanis, donžuāns un mednieks. Katru gadu vēlā rudenī barons devās uz savu dzimto novadu Visbādeni, lai piedalītos medībās. Arī 1858. gadā barons aizbrauca uz Vāciju. Pirms medībām kādā vietējā barona pilī notika dzīres, kuru laikā Jūliuss fon Vulfs iemīlējās pils īpašnieka sievā. Aizvainotais Visbādenes barons Jūliusu izsauca uz divkauju. Pēc toreizējiem Vācijas noteikumiem divkaujā pretinieki nedrīkstēja viens otru nogalināt, bet gan tikai ievainot Jūliuss divkaujā savu pretinieku nošāva. Visbādenes tiesa viņam par to piesprieda vairākus gadus cietumsoda. Taču barons izbēga no cietuma, uzpirkdams cietumsargu un apsolīdams ņemt viņu līdzi uz saviem lielajiem īpašumiem Latvijā.
Pagāja 13 gadi, līdz 1871. gada decembrī Jūliuss atgriezās Visbādene uz medībām. Dzīrēs pirms medībām piedalījās arī abi kādreiz nošautā barona dēli. Jūliusu atpazina kāds vecs Visbādenes barons un uzrādīja nošautā barona dēliem. Tūlīt tika izstrādāts atriebības plāns. Nākošajā dienā medību laikā abi barona dēli mastā nostājās tā, ka vidū atradās Vulfs. Dzinēji uzsāka meža dzīvnieka dzīšanu. Tiklīdz mednieku tuvumā parādījās kāds zvērs un Jūliuss bija aizņemts ar tēmēšanu, abi barona dēli vienlaikus izšāva uz Jūliusu. Barons fon Vulfs bija beigts uz vietas. Turpat Visbādenē viņu iebalzamēja un ar zirgiem atveda uz Atzeli (Gaujienu).
1872.gada 7.septembrī kapličā (tikko uzceltā un iesvētītā) apglabāja Visbādene nošautā Gaujienas īpašnieka Jūliusa fon Vulfa iebalzamētās mirstīgās atliekas. Kapliču uzbūvēja Jūliusa sieva Šarlote fon Vulfa. Kapličā vēlāk ir apglabāti arī citi Vulfu ģimenes pārstāvji. Vēl Gaujienas muižas apbūves ansamblī ietilpst alus brūzis, aldara māja, dārznieka māja, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi un staļmeistara- kučiera māja. Gaujienā, Gaujas labajā krastā, ir daudz avotu, bet visievērojamākais ir pie “Anniņām” (bijušās muižas aldara mājas). Vecie gaujienieši stāsta, ka šis avots bijis senlatviešu svētavots. Barons Juliuss Vulfs ap 1850.gadu avotu iebūvējis no dolomīta akmeņiem īpaša telpā un vietā no kuras iztek avots iemūrējis lauvas galvu ar atvērtu muti caur kuru izplūst ūdens. Tāpēc šo senlatviešu svētavotu kopš 1850.gada sauc par “Lauvasmuti”. Avota ūdens ir ļoti dzidrs, tīrs un garšīgs. Gaujienieši jau daudzus gadsimtus dzer šī avota veselīgo ūdeni un tas viņiem ir devis spēku, veselību, gudrību un iedvesmu cēliem darbiem un dos vēl tālā nākotnē.
1903. gadā Voldemārs fon Vulfs pirmais nopirka Gaujienā limuzīnu. Lai ar to palepotos, aizbrauca uz Zvārtavas pili un izbrauca slaidu loku pa pagalmu. Zvārtavas pils īpašnieks barons Ferzens iznācis lievenī un teicis, ka varot iesūdzēt Vulfu tiesā, jo tas pagalmā sacēlis putekļus, braukdams trakā ātrumā. Vulfs lepni atcirtis: “Cik tad maksā tie tavi putekļi?” 1913. gada vasarā uz Vidzemes šosejas ceļa posmā Vireši – Līzespasts notika pirmās baronu auto sacensības. Uzvarēja Gaujienas barons Voldemārs fon Vulfs.
1918. gadā, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, baronu fon Vulfu dzimta atstāja Gaujienu un devās uz Vāciju.

Gaujiena nav iedomājama bez 12 hektārus lielā parka Gaujas ielejas labajā krastā. Parkam raksturīgs izteikts reljefs. Tas sastāv no vairākām patstāvīgām teritorijām, kas veido vienotu ainavu sistēmu. Augšējā daļa ietver muižas centra apbūvi ar parādes pagalmu, bet parka dienvidu pusē Gaujas senkrasta nogāzē veidojas ieleja ar augstvērtīgām trīspakāpju ainavām, ar dīķiem un dārza arhitektūras elementiem.
Gaujienas muižas ansambļa 1790.g. Krauzes zīmētais plāns

Krauze bm04131ab_1790_karte small

gaujiena-muizhas-karte1