Vecāku atsauksmes par nometni

Lieliska nometne! Meita laimīga, nezvanīja, neprasījās uz mājām, bērns visu laiku aizņemts, ar nodarbībām un notikumiem piesātinātas dienas 🙂 

Paldies visiem brīvprātīgajiem, kas gādāja, lai nometne būtu jautra, aizraujoša un neaizmirstama! Paldies visiem, kas radīja patiesos un sirsnīgos koncertus! Nakts koncerts uz “Anniņu” balkona… – tas bija kaut kas ārpus laika, ārpus ikdienības! Vismaz man – kā klausītājai 🙂 Paldies!

Paldies jums visiem par to, ka kaut kas tik patiess un nesabendēts vēl eksistē! 

Viss šogad bija ideāli, liels jums paldies! 

P.S. “Gaismas pils” varētu būt koncerta sākumā un arī beigās, jo ļoti patīk un ar vienu reizi par maz ))) 

Mans kā vecāka novērtējums. Atbraucot, priekšstats radies ļoti pozitīvs, man kā cilvēkam no malas likās, ka atmosfēra nometnē ļoti jauka. Pirmais, kam pievērsu uzmanību, visi ir ļoti izpalīdzīgi un laipni (arī bērni). 

Dvīņi ar prieku iepazīstināja ar istabas biedriem un izrādīja nometni. Secinājums, viņiem ļoti patika, jo pag.gad no sporta nometnes Lietuvā,  tikko mūs ieraugot, aizskrēja mantām pakaļ un vairs nebija pierunājams iet atvadīties no visiem. Attiecībā uz ēdināšanu un aktīvo atpūtu arī nebiju dzirdējusi nevienu sliktu vai pussliktu vārdu, tātad dvīņi bija apmierināti. Tā kā pateica, ka nāk.gad obligāti brauks atkal, tad laikam vārdi lieki:)

Koncerti bija fantastiski! Līdzi bija vijoles skolotāja, viņai arī ļoti patika.

Pieteicot bērnus nometnei bija savtīgs nolūks, mēs neesam muzikālā ģimene un abi bērni tikai gadu apmeklē mūzikas skolu. Meitai ir fantastiska dzirde, pēc pāris notīm jebkurai mūzikai (klasiskajai vai estrādes) viņa pateiks tonalitāti, nospēlējot 4 skaņu akordu viņa nosauks visas notis pareizā secībā, BET vijoli spēlēja ‘gariem zobiem’. Visu, ko paveikusi pārsvarā darbs skolā, mājās max.10 min.dienā, dažreiz 10 min.nedēļā. Aprīlī dabūja nopietnāku grāmatu, nu tad, 30 min.dienā varēja spēlēt. Toties klavieres…varēja no 7.00 līdz 21.00 ar nelielām pauzēm spēlēt. Problēma, ka paspēlējot flīģeli skolā apsēsties pie klavierēm mājās bija liela problēma (ne tā skan). Sapratām, ka mēģināsim motivēt spēlēt vijoli, jo tomēr vijole ir savs instruments ar zināmu skaņu (viņa pati skaņo). Tā nu pieteicām nometnei, cerībā, ka orķestris viņu aizraus un ieraudzīs savu vijoli citā gaismā…izdevas:). Ļoti patika! Protams, skolotājai, kas ar viņu strādāja, jāiedod ordenis par izturību, jo raksturs meitai negants. Viņa spēlē ar ausīm, bet rokas vēl līdzi netiek. Mūzikā, atšķirībā no ikdienas dzīves, viņa ir perfekcioniste un ļoti pedanta.

Dēls ir ļoti sirsnīgs un sabiedrisks puika, zinājām, ka ar viņu problēmu nebūs. Tā arī bija, dēls informēja par visu, bet vienmēr ļoti korekti un ar pozitīvām emocijām, un teica, ka nāk.gad ņems līdzi saksofonu:).

Tā kā vēlreiz paldies Jums un visām personālam par tik fantastisku nometni. Nākošgad noteikti brauksim vēl:)…

Es novērtēju, ka manam astoņgadīgajam auss slimniekam, kas gribēja braukt uz nometni, patika koncerts. To secinu no tā, ka es viņu sūtīju pastaigāties pa kalnu koncerta laikā, ja ir garlaicīgi, bet viņš teica, ka garlaicīgi neesot.

Bija jūtams vieglums, dziesmas skaistas un saprotamas. 

Meita, kura piedalījās koncertā, iedvesmota spēlēt vairāk.Cik novēroju, mazpilsētās tomēr bērni mazāk emociju izšūpoti, vairāk spēlē.Savādāk es viņu tikai iedvesmoju.

Prieks, ka vēl kāds, kas praksē iedzīvina vērtības : katram savs laiks un vieta plus kulturālais aspekts un disciplīna – darba un atpūtas. Pirmo gadu ir sajūta, ka neesi vientuļais ceļinieks, kurš kļūst arvien stiprāks, stiprāks un stiprāks tāpat arī mani bērni, bet ir atbalsts no citiem. Paldies par brīnišķām dienām!

Zvanīja gandrīz katru vakaru no nometnes, kad nebija aizmigusi.Bija nogurusi, bet vienmēr atrada kādu piecminūti, kad atgulties!

Sajūtas patīkamas pēc nometnes, paldies, veiksmi!

Labdien, Ilze, sirsnīgs paldies! Nometne šogad bija brīnišķīga, gan atmosfēra, gan koncerti, gan programma.

… Sirsnīgs paldies visiem jaukajiem cilvēkiem,  kas šo nometni organizē!!!!
Mīļi skolotāji,laba nakts trasīte,skaņdarbi šogad pagrūti,taču fantastisks kopā būšanas prieks!!!
Iekšējā sajūta, ka bērniem Vītolēnos ir vislabāk!!!!

Ieteikums jums nometni izvērst garāku par 3dienām, tad jau varbūt pietiktu, jo tikko ar visiem iepazīsties, jābrauc prom!!!!
Paldies Jums!!!!
 Labdien, Liels paldies par brīnišķīgo nometni! Bērnu dienas bija piepildītas, interesantas, atmosfēra lieliska, mīlestība un došanas prieks caurstrāvo visu! Prieks, ka varam piedalīties! Lai izturība un enerģija rīkot arī citus pasākumus un turpmākās nometnes!

Labdien! Vēlos izteikt vissirsnīgāko paldies par Jūsu un komandas darbu, izdomu, iejūtību, sapratni un sirsnību! Apbrīnojami, ko vienas nedēļas laikā spējāt paveikt! Vismaģiskākais šķiet brīnums, kā protat ievibrēt bērnu gaišākās un tīrākās stīgas, par kurām ikdienā nereti viņi kautrējas un apaudzē ar cietu cinisma, pretestības vai pat agresijas mūri. 

Pēc nometnes mana meita pāris dienas izskatījās apjukusi un pazaudējusies (parasti pēc nometnēm viņa pacilāti nebeidz vien stāstīt par dažādiem jautriem notikumiem) – šķita, kaut kas nav lāgā, bet tad skumīgi atzinās, ka grib atpakaļ uz nometni. Tikai tagad viņa sāk stāstīt par smieklīgākajiem un jautrākajiem atgadījumiem nometnē, un man tas atgādina līdzību ar klusuma pauzi pēc patiesa emocionāla skaņdarba vai koncerta noklausīšanās: ne uzreiz atskan prieka pilni aplausi.

Mērķis, kādēļ bērnam izvēlējāmies šo nometni bija vēlme radīt izpratni, kādēļ ikdienā cītīgi ir jāmācās spēlēt savu mūzikas instrumentu – kādu gandarījumu dod prasme izteikt savu domu, emociju pasauli caur mūziku, kādu prieku sniedz saspēle kolektīvā –  jo šķita – kaut kur, ejot pa mūzikas ceļu, bērns ir pazaudējies – redz tikai to sūro smago piespiešanos un saņemšanos, bet nespēj saskatīt darba saldos augļus un prieku procesā. Paldies, ka pratāt iedegt bērnā dzirksti! Milzīgs PALDIES čella skolotājai Justīnei, kas “auklējās” ar manu meitu, vienkāršojot spēlējamo tekstu un palīdzot to apgūt, tādejādi ļaujot sagaršot saspēles burvību. Jau tagad mana meita nevar vien sagaidīt, kad atkal varēs tikties ar skolotāju Justīni un spēlēt kopā 🙂 

P.S. Par ierosinājumiem runājot – nezinu, kā tas bija citās instrumentu grupās, bet, cik sapratu no čellistiem, skaņdarbi esot bijuši diezgan sarežģīti, kas apgrūtināja vājāku spēlētāju iesaisti orķestrī. Varbūt nākotnē var padomāt par to, kā ieintegrēt kolektīvā arī tos, kas varbūt vēl nav tik prasmīgi spēlētāji – varbūt tieši šī būšana blakus spēcīgākajiem (kaut bez būtiska pienesuma kopējā skanējumā) var kļūt par atspēriena punktu bērna mērķtiecīgākai un apzinīgākai mūzikas apguvei.

Man tiešām šķiet, ka skaistākie notikumi un piedzīvojumi ir dzīves dāvanas, tos nenopelna ar milzīgu darbu kā panākumus, tie notiek negaidīti!
Bet Vītolēni ir Jūsu panākums pēc ieguldītā darba, laika, rūpēm un bērniem dāvātās mīlestības. Mums tā ir dzīves dāvana! Veiksme! Kad katru gadu nometnes noslēgumā es redzu savu bērnu raudam, es pie sevis saku – paldies, paldies jums visiem! Bērns ir piepildīts ar mīlestību uz mūziku, ar draudzību, piedzīvojumiem. Labs sākums dzīvei!

No sirds vēlos pateikties savā un meitas vārdā par saturīgo, sirsnīgo un muzikālo piedzīvojumu Jūsu nometnē! Tas bija ļoti svarīgs, jo viņa piepildīja sapni par dziedāšanu korī un tikšanos ar līdzīgi domājošiem jauniešiem, kas viņai īsti nav pieejams Mūzikas un mākslas skolā, jo tā ir tik maza, ka savāc tikai 1-4 klašu kori. Tas nozīmē to, ka viņa skolā nebija apguvusi 5-9 klašu kora repertuāru, ko ar lielu aizrautību apguva pie Jums. Milzīgs Paldies Jums! 

Sveicināti, Vītolēni…un Vītolēnu Māmiņa* Mūsu pirmais gads un piedzīvojums Gaujienā ir atstājis kādu pēdu sirsniņā, patstāvībā, disciplīnā  un kopdzīvošanā. Meita ir iemācījusies sadraudzēties, sarunāties, jautāt un tikt sadzirdēta. Tā bija pirmā reize, kad viņa viena tika atlaista no mājām uz tik ilgu laiku! Domāju, ka viņa lieliski tika ar to galā, pārspējot pat savu lielo māsu. 

Jūs prasījāt vecāku atsauksmi par nometni. Manas pārdomas par tēmu Vītolēni:

1.gads – ārprāts!!! Katru vakaru ap 23 zvanīja meita un raudāja cik viss ir slikti. Trešās dienas vakarā biju ar mieru triekties no laukiem otrā Latvijas malā pēc raudošā bērna. Bet saruna ar atbildīgo un jau mierīgāk pārdzīvoju ikvakara raudamstundu. Neskatoties uz visiem – spilvens kož, palags kniebj un sega kutina – janvārī sākās tirdīšana – Tu tikai nenokavē pieteikšanos.

  1. un 3. gads – pievienojās mazās māsas – Negribu ar viņām vienā istabā! Mazās ir starā

Pēdējie divi gadi. 1.janvārī 0.10 – Mammu, fiksi piesaki. Visa vasara tiek pakārtota Vītolēniem. Ja sākumā vēl mēģināju iebilst, ka dalība starptautiskā konkursā vai festivālā ar orķestri ir laba iespēja iepazīt pasauli, tad nu jau samierinājos ar vasaras galveno pasākumu. Noslēguma dienām tiek pakārtoti arī atvaļinājumi.

Vītolēni ir infekcijas slimība, kuras galvenais perēklis ir Gaujienā. Saslimšana gada laikā tiek nodota stāstot vasaras labāko piedzīvojumu mūzikas skolā vai skolā. Ja inficētais spēj izturēt pirmo vasaru, tad viss. Saslimšana no akūtas paliek hroniska. Slimnieki īpaši satraukti paliek janvārī, kad izsludināta pieteikšanās, un maijā – kad vecāki pieņem gala lēmumu par maksājumu. Mokas, t.i. ilgošanos, pārciest palīdz Rudens koncerti un īpašas veiksmes gadījumā – Ziemas vai Pavasara koncerts. Vecāki un pārējie ģimenes locekļi paliek līdzatkarīgi.

Vēl, Gaujiena ir īpaša vieta – mobilo sakaru vakuums pirmās 5-7 dienas. Ziņa vecākiem labprātīgi tiek sūtīta tikai ceturdien – precizējums cikos nākošajā dienā būs un ko vēl jāatved. Līdz tam vecāki gaida, kad i-netā parādīsies kāda ziņa un lolojuma foto (ir pie vietas).

Ja pirms Vītolēniem meita nebija pārliecināta par sevi un vijoli, tad šobrīd viņa zin – patīk spēlēt kolektīvā, bet negrib solo. Par abām mazajām jautājumu nav – viņas bija ar mieru nometnē palikt jau pirmajā gadā. Nometnē nevienu nesatrauc ilgie mēģinājumi (mājās ir grūtības piedabūt spēlēt, kur nu vēl balsi vingrināt), ka tiek gatavots viens ēdiens un visiem tas jāēd (es neticu ka viņas ēd visu, nu bet ēd!). Un jā – nonākot jaunā vietā, priekšā vienmēr gadās kāds Vītolēns – savējais, un tad ir drošāk. Bet man arī ir viens labs šantāžas ierocis – uz Vītolēniem brauc tie, kuriem ir labas sekmes skolā un mūzikas skolā. Un tas strādā! Īpaši pavasara pusē, kad ir piekusiens mācībās, tikai doma par jūlija nogali dod jaunu sparu.

Cik no meitenēm sapratu – tuvākos 10 gadus(vismaz) mūsmājās ir zināms, ko mēs darīsim jūlija beigās.

Jautājums – Kad varēs mazo brāli laist uz nometni?  Tad mājās vecākiem būtu brīvdienas. 

Meitenes kļuvušas atbildīgas, spēj plānot savas finanses, laiku un pārdomāt lídzņemamās mantas. Mājās visu laiku kašķējas, bet nometnē viena otru pieskata. Ir jauni draugi, intereses. 

Lai Jums nepietrūkst spars un iedvesma vadīt Vītolēnus! Un vienmēr būtu atraktīva skolotāju un brīvprātīgo komanda.

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *